Faktori, kas ietekmē Kenijas kopienas veselības aprūpes brīvprātīgo darbību
Sabiedrības veselības brīvprātīgajiem (SV) ir būtiska loma, lai nodrošinātu saikni starp sabiedrību un oficiālo veselības aprūpes sistēmu, jo īpaši valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem. Kenijā brīvprātīgie veselības aprūpes brīvprātīgie ir veselības aprūpes sistēmas acis un ausis uz vietas, strādājot, lai uzlabotu savu kopienu veselību un labklājību. Tomēr, neraugoties uz viņu svarīgo lomu, Kenijas pilsētu neformālajās apdzīvotajās vietās strādājošie brīvprātīgie veselības aprūpes speciālisti bieži saskaras ar neskaitāmām problēmām, kas ietekmē viņu labklājību un darba efektivitāti.
Ogutu et al. veiktajā pētījumā Ogutu et al. tika pētīti faktori, kas ietekmē CHVs darba efektivitāti neformālās apdzīvotās vietās Nairobi, Kenijā. Pētījums tika veikts divās Nairobi apgabala neformālajās apdzīvotajās vietās un ietvēra fokusgrupu diskusijas un galvenās informatīvās intervijas ar vairākiem respondentiem. Pētījumā tika konstatēts, ka pilsētu neformālajās apdzīvotajās vietās strādājošo CHV darbību ietekmēja vairāki galvenie programmas izstrādes faktori. Tie ietvēra CHV pieņemšanu darbā, apmācību, materiālu un resursu pieejamību un CHV atalgojumu.
Papildus programmas izstrādes faktoriem arī veselības aprūpes sistēmas faktori ietekmēja DVV darbību. Tie ietvēra attiecību raksturu starp veselības aprūpes darbiniekiem vietējās veselības aprūpes iestādēs un kopienas locekļiem, pakalpojumu pieejamību un korupcijas uztveri veselības aprūpes iestādēs, kā arī CHV nosūtīšanu ārpus vietējās veselības aprūpes iestādes. Plašāki konteksta faktori, kas ietekmēja CHV darbību kopienas līmenī, ietvēra pieprasījumu pēc materiālā vai finansiālā atbalsta, uztverto korupciju kopienas programmās un nedrošību apkaimē.
Šie secinājumi liecina, ka Kenijas pilsētu neformālajās apdzīvotajās vietās strādājošie CHV, tāpat kā citi lauku un piepilsētu rajonos strādājošie CHV, saskaras ar vairākām problēmām, kas ietekmē viņu labklājību un darba rezultātus. Lai uzlabotu CHV labklājību un darba efektivitāti, būtu jāapsver vairāki pasākumi. Tie ietver atbilstošu un savlaicīgu atalgojumu CHV, atbilstošu holistisku apmācību, pienācīgu atbalstošu uzraudzību un apmierinošu resursu un piederumu nodrošināšanu. Turklāt veselības aprūpes iestāžu līmenī veselības aprūpes darbiniekus vajadzētu apmācīt par piemērotām un cieņpilnām attiecībām gan ar sabiedrību, gan ar CHV, par lomu un darba apjoma skaidrību, par pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu un par aizsardzību pret koruptīvām darbībām valsts veselības aprūpes iestādēs.
Nobeigumā jāsecina, ka CHV ir svarīga loma Kenijas pilsētu neformālo apmetņu kopienu veselības un labklājības uzlabošanā. Tomēr viņi saskaras ar daudzām problēmām, kas ietekmē viņu spēju efektīvi pildīt savus pienākumus. Šo problēmu risināšana, izmantojot tādus pasākumus kā atbilstošs atalgojums, apmācība, atbalstoša uzraudzība un pietiekams resursu nodrošinājums, var palīdzēt uzlabot viņu labklājību un darbību.